Holokausts — pilnīga sadedzināšana

Lai gan ar Hitleru vien nepietika, bez Hitlera holokausts ne Vācijā, ne Eiropā nebūtu bijis. Tikai tad, kad Vācijas valsts struktūru pārņēma ekstrēmisti, durvis atvērās slepkavībām. Holokausts bija Vācijas valsts pavēlēts notikums. Tāpat kā karu, arī holokaustu nevarēja uzsākt bez Hitlera. Nekur ārpus vācu okupācijas joslas ebreju iznīcināšana nenotika. Un neviena zeme, kur vācieši savu varu bija izpletuši, arī Dānija nepalika bez ebreju upuriem.

Dunča dūriens Vācijai

20.gados Vācijā satikās divas ideju straumes — antisemītisms un īpatna atriebības ideoloģija, lai radītu objektīvos apstākļus ebreju slepkavošanai. Hitlers bija šo divu ieviržu katalizators. Antisemītisms bija izplatīts gandrīz vai visur pasaulē, bet tieši Vācijā Veimāras republikas norieta laikā tas sasniedza vēl Eiropā neredzētu intensitāti. Otrā straume — atriebība — par tā saukto «dunča dūrienu» Vācijas mugurā, kas ieperinājās vāciešu dvēselēs kopš Pirmā pasaules kara beigām, samaisījās ar antisemītismu, paceļot naida līmeni līdz slepkavības kārei. Arī šī vāciešu atriebības tēma, sasaistot dunča dūrienu ar ebrejiem, nekur citur Eiropā nedublējās. Nacistu partija tās kodolā no paša sākuma sevi konstruēja kā pašaizsardzības partiju, kas ne tikai aizsargās vācu tautu no dunča dūriena atkārtošanās, bet arī sāks atriebības karu pret oriģinālajiem dūrējiem (lasi — ebrejiem).

Lai gan pirmie nacistu terora soļi 1933.gada februārī, kad Hitlera partija saņēma valdības grožus, bija vērsti pret komunistiem un sociālistiem, arī tie jau skāra ebrejus. Mēnesi pēc varas pārņemšanas nacisti noorganizēja pirmo koncentrācijas nometni Dahavu. Sākot ar 1933.gada maiju līdz 1938.gadam, Hitlera valdība pieņēma likumu sēriju, kas ierobežoja ebreju sabiedriskās, politiskās, profesionālās un pilsoniskās tiesības Vācijā. Vispirms izslēdza ebrejus no valsts darbiem, tad sekoja aizliegums ebrejiem strādāt noteiktās profesijās: advokatūrā un medicīnā. 1935.gadā pieņēma tā sauktos Nirnbergas likumus. Šie likumi ebrejiem atņēma pilsonību, kas nozīmēja, ka valsts (Vācijā saukta Rechtstaat) likumi pārstāja aizstāvēt ebrejus. Nirnbergas likumi definēja, ka cilvēks, kam trīs vecvecāki ir ebreji, ir ebrejs. Ar Lielvācijas izplešanos visi šie likumi vairāk vai mazāk tika pielāgoti iekarotās teritorijās, arī Latvijā.

Svarīgs solis ebreju izstumšanai no Vācijas sabiedrības bija speciālas ebreju biedrības Reichsvertretung der Juden in Deutschland noorganizēšana. Tās diaboliskais grieziens bija tāds, ka tā kļuva par organizāciju, kuras uzdevums bija, no vienas puses, aizstāvēt ebrejus un, no otras, izpildīt nacistu pretebreju likumus un direktīvas. Šīs organizācijas prototipus, sauktus Judenrat, nacisti turpināja lietot visās iekarotās zemēs (arī Latvijā) visā holokausta laikā.

Izsisto logu nakts un geto

1938.gada 9.novembra Kristallnacht (izsisto skatlogu nakts) daži vēsturnieki uzskata kā sākumu holokaustam. Sākās fiziski uzbrukumi ebrejiem, viņus gribēja pilnīgi izskaust no Vācijas ekonomiskās aprites. Vienā diennaktī Vācijā nodedzināja vairāk nekā 195 sinagogas un 20 000 ebrejus iesprostoja koncentrācijas nometnēs. Par Kristallnacht zaudējumiem nacisti no Vācijas ebrejiem pieprasīja 1 000 000 000 reihsmarku, kas bija jāsavāc Reichsvertretung der Juden in Deutschland. Sākot ar Kristallnacht, redzams, ka Hitlers uzticējis ebreju jautājuma risināšanu Heinriha Himmlera padotajam Reinhardam Heidriham, kurš vadīja SD organizāciju un vēlāk bija tā saukto Einsatzgruppen šefs.

Starp Kristallnacht un ebreju fiziskās iznīcināšanas sākšanu 1941.gada 22. jūnijā ir Polijas interlūdija, it kā spēku uzkrāšanas posms galīgam ebreju jautājuma atrisinājumam. Pēc Polijas okupācijas 1939.gada septembrī Lielvācija iemantoja ap divarpus miljonus ebreju, kas, no nacistu viedokļa, saasināja problēmu. Polijā sāka organizēt geto, koncentrējot ebrejus lielāku pilsētu norobežotos kvartālos. Tūlīt pēc karaspēka ierašanās Polijas pilsētā vācieši pavēlēja vietējo ebreju vadošajām aprindām noorganizēt ebreju padomi — Judenrat. Šo padomju uzdevums bija nodot vācu pavēles saviem tautiešiem. Geto izveide sākās Polijas rietumu daļā, Vartas apgabalā, teritorijā, kuru nacisti bija nolēmuši etniski iztīrīt no nevāciešiem. Ebreji no Vartas tika sadzīti jaunveidotajos Polijas pilsētu geto.

Līdz 1941.gadam nacistu oficiālā nostāja bija veicināt ebreju emigrāciju no Lielvācijas un, tāpat kā Polijā, izmantot ebreju darbaspēku kara veicināšanai. Geto ierīkošana bija nacistiski divkosīga. No vienas puses, tur it kā valdīja ebreju pašvaldība, bet, no otras, ebreju sakoncentrēšana vienkopus vienkāršoja viņu pārvešanu uz iznīcināšanas nometnēm.

Ebreju fiziskā iznīcināšana sākās ar uzbrukumu Padomju Savienībai. 1941.gada 22. jūnijā sāka izpildīt Hitlera slepeno pavēli — bez kavēšanās iznīcināt iekaroto teritoriju ebrejus. Vācijas valsts augstākās instances izdeva arī pusatklātas pavēles iznīcināt komunistu funkcionārus, it sevišķi komisārus. Šo iznīcināšanas pavēļu galvenie noteicēji bija Hitlers, SS struktūras virspavēlnieks Himmlers un drošības policijas (SD) pavēlnieks Heidrihs. Iekarotajās Austrumeiropas zemēs nekas nenotika, kas nebija sagatavots Lielvācijā.

Pirmo ebreju iznīcināšanas fāzi veica tā pati nacistu virsotne, kas sagatavoja Kristallnacht un geto izveidi Polijā. Drošības policija noorganizēja tā sauktās einzacgrupas (Einsatzgruppen A, B, C un D) speciālās mobilās vienības, kas izpletās iekaroto rajonu aizmugurē. Šo vienību uzdevums bija it kā gādāt par drošību, bet to galvenā darbība bija organizēt ebreju nošaušanu. Lai gan einzacgrupu sastāvā bija speciālas vācu šāvēju vienības, to uzdevums bija inspirēt it kā iedzimto antisemītu grupas nogalināt savus ebrejus. Tā kā šis gājiens cieta neveiksmi, EG vadība iedarbināja iznīcināšanas aparātu. To daļēji veidoja no vācu vienībām un daļēji no vietējiem spēkiem. Teorija par ebreju spontānu iznīcināšanu Austrumeiropā, it kā vietējie bez vācu vadības iesākuši ebreju šaušanu, ar dokumentālām liecībām nav apstiprināma.

Lietu kārtošana Latvijā

Jau pirmajās kara dienās Latvija nonāca einzacgrupas A skavās. Tās vadītājs bija brigadenfīrers (atbilst ģenerālmajora pakāpei) V.Štālekers. Ejot cauri Latvijai, Štālekers noorganizēja vairākas latviešu SD palīgvienības, no kurām galvenās bija Mārtiņa Vagulēna Jelgavā un Viktora Arāja Rīgā. Ja Vagulēna vienību pēc Jelgavas ebreju nošaušanas izformēja, Arāja vienība turpināja daroties līdz kara beigām.

Ir aprēķināts, ka einzacgrupas Austrumeiropā vien iznīcināja vairāk nekā miljonu ebreju. Līdz 1941.gada oktobrim EGA vadītājs Štālekers savā kontā ierakstīja ap 31 000 Latvijā nošauto ebreju. Sākot ar septembri, Latvijā varu pārņēma civilā pārvalde un ar to beidzās einzacgrupu darbība. Ebreju lietu kārtošanu pārņēma daļēji vācu civilpārvalde, daļēji stacionārā SD struktūra un daļēji augstākais policijas un SS virspavēlnieks ziemeļaustrumos Frīdrihs Jekelns.

Lielo pilsētu ebrejus Rīgā, Daugavpilī un Liepājā sadzina geto. 1941.gada oktobrī Latvijā vēl bija dzīvi ap 35 000 ebreju. Rīgas geto vārti aizvērās 25.oktobrī. Himmleru neapmierināja dzīvo ebreju skaits Baltijā un jo sevišķi Rīgā. 1941.gada novembra sākumā viņš uz Latviju pārcēla Jekelnu, kura uzdevums bija iztīrīt geto. Divās dienās — 30.novembrī un 8.decembrī — risinājās tā sauktā Rumbulas akcija, kurā nošāva ap 24 000 Rīgas ebreju. Mazāka mēroga akcijas notika Liepājā, Šķēdes jūrmalā, un Daugavpilī pie Poguļankas. Pirms nāves nometņu uzbūvēšanas 1941.gada beigās un 1942.gada sākumā uz Latvija atveda ap 21 000 Vācijas un Austrijas ebreju. Lai gan viņi bija nolemti iznīcināšanai, tikai aptuveni pusi no viņiem nošāva 1942.gada sākumā. Ar 1942.gada aprīli ebreju masveida iznīcināšana Latvijā bija beigusies. Aptuveni 10 000 Latvijas un Eiropas dzīvi palikušos ebrejus 1944.gada vidū no Latvijas pārveda uz Vācijas nometnēm.

Jau sākumā, kad einzacgrupas nāves pļauju vēl nebija beigušas, Hitlera pavēles izpildītāji plānoja jaudīgākus un modernākus iznīcināšanas veidus. Daudzi Eiropas ebreji, arī Polijas, vēl bija dzīvi. 1941.gada decembrī, kad Latvijas ebreji bija likvidēti, vairums rietumzemju ebreju, ieskaitot Vācijas, vēl dzīvoja.

Nāves gājiens

Jau 1941.gada vasarā Hitlers un viņa padotie zināja, ka einzacgrupu darbība vien ebreju jautājumu neatrisinās. Sāka celt nometnes — iznīcināšanas fabrikas, kurās pielāgoja industriālās metodes, piemēram, konveijera lentes plūsmas principu. Fabrikām bija divas daļas — gāzēšanas instalācijas un krematorijas. Tika uzceltas piecas šādas nāves nometnes: Aušvica, Treblinka, Sobibora, Belzasa, Maidaneka un âelmno. Visas nometnes, lai neradītu negatīvu noskaņojumu Vācijā, atradās uz Polijas zemes.

Nāves nometnes sāka darbību 1942.gada sākumā un pilnu jaudu sasniedz gada otrajā pusē. 1942.gada februārī Heidrihs, lai koordinētu transportu plūsmu uz nāves nometnēm, sasauca Vanzē konferenci. Transportēšana sākās 1942.gada sākumā un turpinājās līdz 1945.gadam. Visupirms veda Vācijas, Austrijas un âehijas ebrejus, 1942.gada otrajā pusē sākās ebreju pārvešana no Francijas, Holandes un Beļģijas. Tad sekoja Dienvidslāvijas un Grieķijas ebreji. 1944.gadā vēl liela neskarta Centrāleiropas ebreju kopiena mitinājās Ungārijā. Lai iegūtu kontroli pār ebrejiem laikā, kad Lielvācijas spēki austrumos drupa, vācieši okupēja Ungāriju. 1945.gadā Eiropas ebreju iznīcināšana vēl nebija pabeigta, kad sarkanarmija sāka nāves nometņu atbrīvošanu. Izvārgušajiem cilvēkiem lielā salā pavēlēja sākt soļot uz Vāciju. Šajā par nāves gājienu nosauktajā ceļā mira tūkstošiem cilvēku.