Starp kolaborāciju un pretestību: Emma Kronberga

Meklējot vācu okupācijas laika varoņus mēs nevaram paiet garām liepājniecei Emmai Kronbergai, lai gan tajā pašā reizē ir jāpiemin, ka viņa nebija kristāls bez plaisas.

Kad vācieši okupēja Liepāju, Emma Kronberga bija vieniniece, jo viņas virsnieks/vīrs Padomju gadā bija aizrauts uz lielo dzimteni. Okupanti saviem nolūkiem aizdragātus cilvēkus meklējot, nevarēja Emmu kā Baigā gada cietēju neuztvērt pozitīvi. Ja viņa būtu bijusi vīrietis, tad nacisti viņu butu centušies iesaistīt “žīdu šāvēju” vienībā. Mūsu zināšanas par Emmu Kronbegu ir minimālas, bet mēs zinām, ka viņa kā sekretāre un tulce iesaistījās Liepājas SD nodaļas darbā, Kurmājas ielā 21. No šī nama plūda pavēļu straume, kas koriogrāfēja ebreju iznīcināšanu Liepājā un tai pieguļošos Kurzemes novados. Lai arī Emmai nebija uzdevums vadīt šāvēju vadus Liepājas kāpās, tomēr viņas darbs nodrošināja viņas vārdam stabīlu vietu pēckara “kara noziedznieku” sarakstos. Emmas biogrāfija sarežģījās, jo driz pēc tam, kad Liepājas SD vadību 1941.g. 14. jūlijā pārņēma Wolfgangs Küglers, preteji nacistu racistiskam tabu, jaunais komandants nespēja pretoties Emmas libidinālam šarmam. Ne tikai pivotālais darbs Liepājas ļaunuma centrā, bet arī tuvums Kugleram deva Emmai iespēju uzzināt SD nodomus un tā ietekmēt to norisi Liepājā.

Piemēram, Kārlis Siljakovs, kas 1942.g. pārņēma Liepājas latviešu polītiskās policijas priekšnieka posteni, domā, ka Emmas ietekmē vācieši nepārvācoja Liepājas ielu nosaukumus un ka viņas dēļ Küglers iemācījies latviski. (Kārlis Siljakovs, Mana atbilde, Gauja, 1985, sēj. 2. lpp.102-103).

Emma Kronberga varēja daudz, bet bija robežas: viņa nevarēja apturēt Holokaustu. Bet tomēr minimālā veidā viņa to tomēr centās darīt. Bez Emmas Latvija šodien būtu par vienu Trīszvaigēņu kavalieri nabagāka. Viņa izglāba Prof. Georga Schwaba, mūsu prezidentes drauga, dzīvību. Georga pater familias bija cienījams un turīgs Liepājas ārsts, kuru jau 1941.g. 24. jūlijā, pēc tam, kad SDnieks Hanke viņam Ugunsdzēsēju laukumā izsita aci, nošāva. Nav ticams, kaz atlikušā Schwabu dzimta, māte ar diviem dēliem, būtu pārdzīvojusi 1941.g. tumšo rudeni un ziemu. Cauri šaušanas mēnešiem no jūlija līdz 1942.g. pavasarim, Emma apgādāja Georga māti ar SD apzīmogotu darba apliecību un pieņēma viņu darbā kā sava un Küglera dzīvokļa apkopēju. Un vēl: Emma arī Schwabes kundzi pa laikam, kad bija plānotas akcijas, brīdināja, ka dažās dienās ir jāuzmana puika. Tā arī bieži Georgam iznāca, kamēr mamma strādāja, uzkavēties Emmas dzīvoklī. Kādēļ Emma izvēlējās glābt Schwabu dzimtu, mēs nezinām, tikai, ka viņa to darīja bez maksas un ka pirms kara ar Schwabes kundzi, bija bijušas patālas paziņas. Viņas bija tikušās pie kopējās frizieres. 1942.g. maijā Schwabu dzimta pārcēlās uz tad Liepājā nodibināto geto. 1943.g. oktobrī Liepājas geto likvidēja un tā 814 iedzīvotājus pārcēla uz Mežaparka nometni Rīgā. 1944.g. septembrī viņus parveda uz koncentrācijas nometni Vācijā, kur 1945.g. māte ar vienu dēlu maijā nonāca pie amerikāņiem.

Vai Kronberga bez Schwabu dzimtas izglāba vēl kādu Liepājas ebreju mēs nezinam, bet mēs zinām, ka viņa no apcietināšanas palīdzēja izglābties vairākiem latviešu pagrīdniekiem, piemēram tādam Jēkabam Rupeikam. Rupeika Liepājā bija saorganizējis jaunekļu pretestībnieku grupu, kura pat bija uzkrājusi mašīnpistoles, munīciju un krievu granātas. Kādu dienu pie Kārļa Siljakova bija atskrējusi Emma Kronberga un ieteikusi, lai latviešu politiskās policijas vīri steidzās izkratīt Rupeikas pretestibnieku slēptuvi, jo rītā turp došoties vācieši. Siljakovs to izdarija, atrada ieročus, granātas un ksni pagrīdes izdevuma Brīvā Latvija kopijas. No atrastiem ieročiem, Siljakovs vācišiem bija atdevis tikai divus sadegušus krievu nagānus. (lpp. 100-103) Rupeika un viņa jaunieši bija paglābti no koncentrācijas nometnes.

1943.g. bija Emmas kārta krist nacistu slazdā. Vispirms iekrita Küglers, kurš par “žīdu mantu” piesavināsanos tika no Liepājas posteņa atstādināts un tiesāts. Tad no Liepājas pazuda arī Emma, kas itkā bijusi apvainota par spiegošanu komunistiem un nonāca koncentrācijas nometnē. Baumas par Emmas nāvi bija pārspīlējums. Siljakova, kas 1970os gados Vācijā arī bija nonācis uz “kara noziedznieku” sarakstakam, bija sadzinis Emmas pēdas: karu pārdzīvojusi, atkal apprecējusies un zem cita vārda audzinājusi dēlu Toronto Kanādā. Atradumu Siljakovs pieturējis pie sevis, jo kara rētas nav gribējis uzplēst.

Andrievs Ezergailis