EN
LV
Publicēts:
Diena, 2002, 18. janvāris.
Holokausta mācīšana Latvijā kopš desmit brīvības gadiem vismaz valsts un izglītības augstākajās sfērās ir atzīta kā vajadzīga, ieteicama un pat nepieciešama. Kā tas nokārtots skolu apakšējos slāņos, nav tik viegli uzzināt. Mediji skolām palīdz maz, un, ja raksta, tad viņu tendence, līdzīgi kā citur pasaulē, ir ieslīgt dažādu izcelsmju klišejās.
Galvenie mācīšanas kavēkļi, liekas, trīs: mācību līdzekļu trūkums, daļēja uzticība esošajiem līdzekļiem un vēl joprojām vecā režīma zilgani kaulainā roka, kas iejaucas zinību un apziņas procesos.
Saskaņā ar Aristoteļa ētikas normām kļūdās tie, kuri ieiet galējībās. Holokausta mācīšanas galējie poli ir pārlieka moralizēšana, no vienas puses, un nogrimšana faktoloģijā – no otras. Skolotāju un grāmatu rakstītāju uzdevums būtu atrast zelta vidusceļu.
Drīz pēc nāves nometņu vārtu aizvēršanās modernists Teodors Adorno (Adorno)1 Piemēram, degošo sinagogu bildes bieži nāk no 1938. gada Vācijas.
Viskļūmīgāk autorei sanācis ar it kā Biķernieku līķu bedres fotogrāfiju. Ja tā patiešām nāk no Biķerniekiem, solos Doma laukumā uz bruģa kaut kur starp katedrāli un alus bāru apēst savu cepuri. Biķernieku šaušanas vietas tad, tāpat kā tagad, tomēr atradās mežā. Fotogrāfijā paveras plašs tīrums vai lauks, kur daži krūmi, pat ne koki, redzami tikai tālu fonā.
Mapes tekstu izvēle, no vienas puses, ir par epizodisku un, no otras, pārlieku izplūst politiski korektā sprediķošanā par dažādām cilvēces neģēlībām, kas no Ēdenes dārza laikiem ir turpinājušās līdz mūsdienām. Pirmā daļa sastāv no holokaustu pārdzīvojušo cilvēku atmiņu mirkļiem, un otrā – no mūsdienu avīžrakstiem. Redaktores uzsvars uz izdzīvojušo atmiņām norāda, ka autores mērķis ir bijis radīt holokausta “piedzīvojumu”, nevis vēsturiski izvērstu un pamatotu stāstījumu. Diemžēl ar dažu kauliņu piesišanu pilns klavierkoncerts nesanāk.
Teksti, kas it kā ilustrē holokausta notikumus Latvijā, galvenokārt ņemti no triju ebreju pārdzīvotāju atmiņām – divu Vācijas ebreju, kuri par Latviju nevarēja zināt daudz, un no dziļi traumētā Latvijas ebreja Maksa Kaufmana 1947. gadā sarakstītajām atmiņām. Nedomāju, ka autore savu pedagoģisko nolūku sasniegs bez tekstu pakļaušanas kaut kādai stāstījuma loģikai.
Ja Rižs kļūdās, holokaustu pārkrievojot, tad Gundares klupšanas akmens ir ieiešana postmoderniskā labestībā, kur gandrīz viss līdzinās visam. Mēs zinām, ka gejiem nekad nav labi gājis un sievietes jau paradīzē tika diskriminētas. Vismaz mani nepārliecina tas, ka šīs “vispārīgi mūžīgās” diskriminācijas sagatavoja to nežēlību, kurai iespējas atvēra nacisms Vācijā.
No holokausta mācību līdzekļiem, kas pieejami Latvijā, viseiropeiskākais, šķiet, ir Zviedrijas imports – Paula Levina Stāstiet saviem bērniem [Tell Ye Your Children: A Book About The Holocaust In Europe 1933-1945].
| 1 | Teodors Adorno (1903−1969) – vācu sociologs, filozofs, Frankfurtes skolas pārstāvis. deklarēja, ka pēc holokausta dzeja ir neiespējama. Ko Adorno domāja ar šo apgalvojumu, filozofēts daudz. Mēs varam šo domu “pastiept” un teikt, ka pēc holokausta vēsture ir neiespējama vai ka holokausta vēstures mācīšana ir neiespējama. Bet kā to saprast? No idiota viedokļa, Adorno teiktais ir absurds, jo dzeja ir, bija un būs rakstīta, un vēsture tāpat. Arī dzeja par holokaustu ir rakstīta. Ojāra Vācieša dzejolis Rumbula ir viens piemērs.
Manā skatījumā Adorno domāja, ka pēc holokausta patiesa un ticama dzeja ir neiespējama. Laimīgā kārtā idiotam, ne Adorno ir taisnība, jo pat laba dzeja par holokaustu ir rakstīta. Bet Adorno tomēr uztaustīja vienu apdzejošanas un mācīšanas problēmu, no kā holokausta dzejnieki un analītiķi joprojām sirgst. Viņš saprata, ka holokausts ir tik jaudīgas pieredzes lādiņš, ka dzejnieku jūtīgajām dvēselēm un vēsturniekiem ar racionāliem patiesības kloķiem to būs grūti apstrādāt, neieejot ekstrēmās metaforās un pārspīlētos fabulējumos, un tā pārkāpjot slieksni, kas šķir ideju un dzejas pasauli no brutālās realitātes. Holokausta apziņas kultivēšana Latvijā tagad kustas divos līmeņos. Latvijas prezidentes paspārnē pastāv Vēstures institūta direktora Andra Caunes vadītā Latvijas Vēsturnieku komisija, kas problēmu ar dažiem izņēmumiem cenšas risināt akadēmiski. Vēl dažādos līmeņos turpina aktivizēties mantojums no padomju dienām. Ir vēsturnieki, kuri uzskata, ka holokausta vēsturi var bāzēt uz dokumentiem, kuru nav. Daudzi Latvijas iedzīvotāji joprojām tic, ka Salaspils bija “nāves nometne”, līdzīga Aušvicai, un ka tajā tika noslepkavoti 7 000 ebreju bērnu. Salaspils likteni es nenovēlu Biķernieku memoriālam, kura atklāšanu ar bažām apmeklēju 2001. gada 30. novembrī. Arhitekts Sergejs Rižs sekmīgi pielāgojis Treblinkas memoriālā parka koncepciju Latvijai, un, jāsaka, – pat uzlabojis. Tomēr, veidojot parka ideoloģisko pamatojumu, viņš iekāpis sovjetu pankūkā – nav bijis pilnīgi akurāts, caurskatāms un patiess, kas sakrālās lietās būtu nepieciešams. Pie ieejas autors licis akmenī vārdus, ka bez ebrejiem un citu tautību politiski vajātajiem Biķerniekos šauti padomju karagūstekņi. Tā atkal ir sovjetiska patiesība, kas balstās uz faktiem, kuru nav. Šāds iegravējums ar laiku var negatīvi atsaukties uz visu memoriāla svinīgumu, un, ja apgalvojums ir nepatiess, tad, ņemot vērā Latvijas etnisko situāciju, tas nav bez kūdīšanas akcenta. Šeit mēs sastopamies ar retroaktīvu mēģinājumu atšķaidīt ebreju tautas ciešanas ar krievu, lielās sovjetu tautas propagandu (Zurof, kur tu esi, kad mums tevi vajag!?). Protesti no ebreju kopienas vēl nav dzirdēti. Kāds zinīgs kolēģis, kam bija iespēja rediģēt arhitekta kalumu, bet, kas nebija to darījis, man piekrita, ka gūstekņi Biķerniekos netika šauti. Kā attaisnojumu viņš tomēr piespēlēja īpatnu izskaidrojumu, ka badā mirušo gūstekņu līķi apglabāšanai no Salaspils esot vesti uz Biķerniekiem. Tas manā galvā nesasaistās ar teitonisko racionālismu. Tas nozīmētu, ka vāciešiem vajadzēja tos pašus līķus trīs reizes pārkrāmēt, tērēt benzīnu, vest divdesmit kilometrus, lai apglabātu tādā pašā smilšu zemē kā pie Salaspils. Hm!? Krievu gūstekņu liktenis Latvijā vēl prasās pēc jauna un pirmreizēja pētījuma, kas būtu brīvs no galaktiskiem pārspīlējumiem.
Kā jaunu holokausta mācību līdzekli novembra beigās Rīgā pieteica Ievas Gundares sagatavotu un Sorosa fonda finansētu tekstu un bilžu albumu jeb mapi: mācību materiālu kopojumu Holokausts. Pēc pirmā materiālu lasījuma man ir dažas iebildes. Vispirms materiālu sakārtotāja un autore nepilnīgi pārvalda holokausta literatūru, jo, liekas, nav bijusi pietiekoši skeptiska, apstrādājot tematu, par kuru ir melots, varbūt ne vienmēr apzināti, tomēr daudz. Uzreiz redzams, ka viņa iekritusi ar dažu fotogrāfiju izvēli. Vāka bildes Rīgas geto ebreji piespiedu darbos Vecrīgā izvēle pamatā ir veiksmīga, jo spilgti ievada lasītāju tematā. Bet autore kļūdās, dodot fotogrāfijas aprakstu, ka strādājošie ir geto iemītnieki. Geto radās tikai 1941. gada oktobra beigās, gadalaikā, kad cilvēki bezpiedurkņu kreklos vairs ielās nestrādātu. Apģērbs un arī īsās ēnas norāda, ka fotogrāfija nāk no jūlija, drīz pēc vācu okupācijas, ne no oktobra. Bilde ir piemērs pirmajām represijām tūlīt pēc vācu ienākšanas jūlijā. Ar attēlu Ved apcietinātos ebreju vīriešus, kas ir apzīmēts kā 2. jūlija uzņēmums, autore kļūdās uz otru pusi. Cilvēki kolonnā uz ielas un viņu apsargi satinušies mēteļos un kamzoļos. Ja pirmā bilde nevarēja nākt no oktobra, tad otrā nevarēja nākt no jūlija. Pirmo reizi šī bilde parādījās Kultūras sakaru komitejas 1961. gadā izdotajā pamfletā Kas ir Daugavas vanagi?, kuras autors bija orgānu darbinieks, nelaiķis Pauls Ducmanis. Viņš Gundares piedāvāto foto izmantoja kā “pierādījumu”, ka latvieši vajājuši ebrejus pirms vāciešu ienākšanas (viens vācietis tomēr bildē parādās). Autore ir izvēlējusies iespiest daļēji falsificētu versiju, jo no foto priekšgala ir izgriezts ar visbiezāko mēteli ģērbies gājējs. Jūlija sākumā Rīgā bija karsts! Attēls Ebreju piekaušana Rīgā, 1941. gada jūlijs izceļ citu problēmu. Vai ir ētiski teikt, ka foto vai filmu kadri nāk no Latvijas, ja to izcelsme ir no kādas citas zemes un laika? Lai gan vācieši Latvijā knipsēja ļoti daudz, maz fotogrāfiju ir karu pārdzīvojušas. Šo konkrēto ebreju piekaušanas bildi esmu redzējis daudzās holokausta filmās, kur zem tās likti Briseles, Varšavas, Prāgas u.c. pilsētu vārdi. Tā kā tie paši varmācības skati redzami jau 1941. gada nedēļas apskatu filmās, es nebūtu pārsteigts, ka to oriģināli bija filmēti 1938. gada Vācijā. Arī šis filmas klips ir daudzkārt izmantots kā “pierādījums”, ka latvieši ebrejus situši pirms vāciešu ierašanās, lai gan Štālekers savā reportā par varmācībām Rīgas ielās neko neraksta. Ebreju vajāšana, kā vācu vēsturnieks Kristofs Dīkmans (Dieckmann) attiecībā uz Lietuvu ir pierādījis, bija vācu vadīta, un tā visur notika līdzīgi, tādēļ liekas, ka ētisks atrisinājums būtu fotogrāfijas apzīmēt kā tipiskas, ne konkrētas ilustrācijas.No šī piemēra varam spriet, ka tiem orgāniem, kas izmantojuši holokaustu kā propagandas līdzekli vai objektu (pirmkārt, es domāju einzackomandu fotogrāfus un VDK skatuves prāvu organizētājus), īstenu piemēru, kas pierādītu, ka austrumeiropieši šauj savus kaimiņus, bija stipri mazāk, nekā priekšniecība no viņiem pieprasīja. |