Vēlreiz par holokaustu

Četrus gadu desmitus pēc Otrā pasaules kara, Austrumeiropas tautām, tautām kas apdzīvoja zemes kur lielā mērā holokausta notikumi norisinājās, iespēja bija liegta nodot savas liecību par šo megavēsturisko notikumu. Cauri gadu desmitiem grāmatas, pētījumi, un atmiņas par Austrumeiropu tika sarakstītas Rietumos, bez pilnīgas liecību un dokumentu pieejamības. Ir likumsakarīgi, ka kopš 1990to gadu sākuma, kad Austrumeiropas tautas izlauzās no vecā režīma ķetnām, viedokļi holokausta jautājumā atšķirtos no uzskatiem, kas bija izstrādāti impēriju, Berlīnē un Maskavā, galvas pilsētās. Latviešu lasītājiem varbūt nemaz nav jāatgādinā, ka impēriju “vēsturiskie” viedokļi nekad nav ar patiesības gaismas aplaimoti, bet sekojot dūres loģikai vienmēr ir propagandiski, ar varu uzspiesti abstrakti konstrakti bez empēriskas bāzes. Kopš 19.g.s. mēs zinām, ka “patiesa vēsture” var rasties tikai brīvības cīņu kontekstā. Imperālisms un patiesība ir neapvienojami jēdzieni. Piemēram, Amerikas Savienotās valstīs tagad ir sava veida vēstures mācīšanas krīze, jo, pat universitātes līmenī, par melnajiem cilvēkiem un idiāņiem teksti bija un ir falsifkāciju un iztrūkumu pārslogoti. Par tekstiem un vēstures priekštatiem kas radušies ļaunuma imperiju centros, situācijai vajadzētu būt pašsaprotamai. Bet tas tā nav— ļaunuma imperālistu primātus par holokaustu kas bija izstrādati Nacistikās Vācijas un Padomju Maskavas agitpropa pagrabos varam joprojām saskatīt daudzos, pat jauno latviešu, vēsturnieku darbos.

Nelaimīgā kārtā šīs imperiālistu tēzes arī ir iesēdinātas nacistu mednieku un “patiesības meklētaju” galvās. Nav tikai sagadīšanās vien, ka lielākais skait apsūdzību, kas pēckara gados ir bijuša vērsas pret latviešu „žīdu šāvējiem“ ir beigušās ar fiasko. Kā Romas imperijas marmora kauli vietvietās vēl turpinā saulē balināties, tapat arī nacistiskās Vācijas un Padomju Krievijas naida lauskas turpina dzivot—netikai to galvās kas bija šo režīmu kadri, bet arī to kuri bija to ienaidnieki un mocekļi.

Vispirms mums jaatšķir holokausta faktoloģiskā puse, no tā kas par to ir bijis sarkstīts un runāts. Visumā gandrīz visu viedokļu pārstvjiem uzskati sakrīt, ka no 1939.g. līdz 1945.g. nacistiskās Lielvācijas robežās tika noslepkavoti 5 lidz 6,000,000 ebreji. Neskatoties uz intensivu holokausta noliedzēju un revisionistu pūlēm, šis uzskats turpina patstāvēt kā universāla patiesība. “Noliedzēju” uzskatu centrs joprojām ir bijuši vēsturnieki un publististi no ģermāņu un anglo-sakšu zemēm. Visumā jāsaka, ka Austrumeiropas vēsturnieki ir bijuši brīvi no holokausta “noliedzēju” viļinājumiem. Ar to es negribu teikt, ka Austrumeiropa būtu brīva no antisemitisma, bet arī šinī aspektā salīdzinot, izņemot Krieviju, Austrumeiropu ar Rietumeiropu, antisemitisms pēdējā ir daudz intensīvāks nekā tas ir Polijā, Ungārijā un Baltijā. Antisemitisms Latvijā tāpat kā Amerikā ir nospiests pagrīdē—malu mednieku līmenī.

Austrumeiropas galvenā problēma ar Rietumos sarakstītiem darbiem ir, kā augšā norādīju, ka tas kas par ebreju iznīcināšanu Ausrumeiropā ir rakstīts un teikts, lielumā ir sastiķēts no nacistiskā Vācijā izstrādatiem priekštatiem, varētu gandrīz pat teikt fotogrāfijām.

Vienlaicīgi ar Barbrossas plāna pilveidošanu, nobrieda arī Hitlera plāns iznīcināt Austrumeiropas ebrejus. Bet šo plānu nevarēja izvest bez vairāku internacionālu un kriminālu likumu un sabiedrisku tabū laužšanas. Tāpat ka šodien Amērikas prezidents Bush saviem padotajiem pieprasīja izstrādāt plānu kā apiet internacinālos spīdzināšanas likumus, tāpat Hitlers uzdeva savējiem izstrādāt plānu kā nošaut ebrejus bet attālināt vāciešus no ši nozieguma. Pamat gambīts kas iznira no Nacistu birojiem bija šīs nežēlības uzvelt Austrumeiropas vietējiem iedzīvotājiem, kuri itkā atriebības motivēti uz savu roku sistu ebrejus. Tā piemēram, vācieši iesūtīja fotogrāfus un filmētājus, lai itkā dokumentētu vietējo civīliedzīvotāju pogromus pret ebrejiem. Šīs pašas loģikas sakarībā vācieši aizliedza savervētām pašaizsardzības grupām, valkāt jebkādas uniformas. No šīš stratēģijas ar laiku iznira slavenā “kaimiņu” tēze, apgalvojums, ka ne vāciešī bet vietējie kaimiņi uz savu roku uzsāka ebreju slepkavošanu pirms vācieši ieradās.

Vai bija viens vai neskaitāms skaits mini-holokaustu?—“kaimiņu” tēzes uzskata pārstāvji šo jautājumu nav vēl atbildējuši. Piemēram Latvijā pazīstamais Izraēlas vēsturnieks Dovs Levins vairākos savos darbos ir rakstijis, ka Latvija bija gatava ebreju slepkavošanai jau 1940 vasarā. Tad, pēc viņa uzskata, ebrejus no latviešu nacionālistu nežēlības izglāba Sarkanarmija okupējot Latviju. Levinam līdzīgus, lai arī mazāk ekstrēmus, aprakstus var atrast daudzos citos akadēmiskos un atmiņu darbos. Lai arī šo uzskatu sākums meklējams nacistiskā Vācija, savu pilnveidojumu, kas attiecās uz Latviju sasniedza Padomju savienībā, KGB filiāles Sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs 1961.g. izdotajā pamfletē, Kas ir Daugavas vanagi?. Ir svarīgi iegaumēt, ka šis steigā sastutētais pamflets palika daudziem Rietumu vēsturniekiem un nacistu medniekiem kā galvenais izziņu avots par holokaustu Latvijā.

Augšējā argumenta pilnīgāku dokumentāciju lasitājs var atrast manos rakstos: “Folklore v. History: Problem of Holocaust Studies” Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, sej. 2, 2001., “Neighors Did Not Kill Jews,” David Gaunt and Paul Levine (eds.), Collaboration and Resistence During the Holaucaust,” Peter Lang, 2004., un “Vācu laiki, 1941-1945: atbrīvošana, brīvprātība, pašaizsardzība, un atriebība,” Gada grāmata, 2002, Latvijas okupācijas muzejs, 2003.

Nacistu tēzes par ebreju iznīcināšanu Austrumeiropā viskoncentrētākā kodolā ir atrodamas paša Hitlera sarunā ar kroātu maršālu Kvaterniku, 1941.g. 22. jūlijā, īsi pēc ebreju šaušanas uzsākšanas Austrumeiropā. Saruna notika Hitlera galvenajā mītnē, klātesot ārlietu ministrim Ribentropam, un armijas virspavēlniekam Keitelim. Citiem vārdiem tā bija augstākā valsts līmeņa sēde, kurā Hitlera teiktais nevarēja neigūt, ja ne pavēles, tad slavēnā “mājiena ar mietu,” raksturu. Pēc ebreju šaušanas iesākšanās, Hitlers, pēc principa “suns nerēja,” pārstāja atklātībā runāt par ebrejiem. Izņēmums bija šī sanāksme un ir jaievēro, ka šinī gadijumā Hitlers izvēlējās runāt par Baltiju un savus uzskat izteica ārzemniekam—ar nodomu lai vadoņa teiktais saniegtu pasaules otro krastu. Jāievero, ka šī sanāksme notika laikā, kad Igaunija bija vēl tikai daļēji okupēta. Seko Hitlera teiktais:

Lielā Mongolija gāžās mums virsū. Vecās skolas grāmatas neko nezināja par rasisko zinātni un tādēļ mēs neko nezinām par Krievijas rasisko sastāvu. Pierādījumi no kara gūstekņiem rāda, ka šōdien 70 līdz 80% krievu ir mongoļi. Viņiem ir īsi ķermeņi un starp viņiem ir daži slāvi un citu rāšu piederīgie. Maršāls iespraudās, ka šodien situācija ir daudz savādaka nekā iepriekšējā kara laikā. Tad armija sastāvēja no krievu zemniekiem. Viņi tika no bolševikiem iznīcināti, teica vadonis. Kā tas tika izdarīts mēs uzzinājām no Lietuvas pieredzes. Otrā dienā pēc tam kad viņi [komunisti] iegāja tur, lai to iztīrītu, viņi pavēlēja visiem bodniekiem sapulcēties uz ielas 7os no rīta. Automātiskie ieroči bija nostādīti ielu stūros ar kuriem nopļāva visus cilvēkus kas bija sanākuši, un tad žīdu komisāri pārņēma visus veikalus. Žīdi ir cilvēces sērga. Tāpēc tagad lietuvieši, igauņi un latvieši viņiem atriebjas. Sovjeti no šīm zemēm izsūtija bērnus un vīņi to pāšu izdarīja savos apgabalos. Kad žīdiem ir brīvas rokas, kā tas bija sovjetu paradīzē, žīdi izveda vistrakākos plānus. Tas ir kā Krievija kļuva par pasaules sērgu.1

Lai gan visu Hitlera augšējo ideoloģiski propagandisko samužinājumu demokrātiskās pasaules domātāji uzskatitu kā muldējumu, izņēmums būtu Hitlera teiktais par Baltiju. Hitlers savā monologā baltiešiem veltīja tikai trīs teikumus, bet tie satura visas pamattēzes kas par latvišiem un ebreju šaušanu ir atrodamas Rietumos sarakstīto vēsturieku un atmiņu rakstitāju darbos. Proti:

1. Ebreju šaušana Baltijā notika bez vāciešiem.
2. Ebreju šaušana bija vietēju iedzīvotaju stihisks izpaudums.
3. Baltieši bija atriebības motivēti.
4. Šaušana notika bez pavēlēm un organizācijas.
5. Hitlera padotie no Hitlera mājieniem vēl izvirzija tālāk ejošu tēzi, ka Austrumeiropieši ebrejus dusmās sita ar stangām un dažādiem neasiem darba rīkiem.2

Pēc sanāksmes, Hitlera teiktais izgāja cauri visai nacistu militārajai, civīlpārvaldes un diplomātiskai struktūrai. To mēs zinām, jo drīz pēc Hitlera uzstāšanās šo iestāžu piederīgie uzsāka rakstīt “ziņojumus” no vietām Baltijā, apstiprinot Hitlera tēzes. Vēsturiskā ironija ir, ka šie Hitlera uzskati ar dažādiem izpušķojumiem atrada izpausmi Hitlera upuru atmiņās—kā piemera Makša Kaufmaņa 1946.g sarakstītā darbā Die vernichtung der Juden Lettlands3.

Kopš Hitlera monologa par ebreju iznīcināšanu Baltijā ir uzkrājies liels dokumentu klāsts, kas šīs Hitlera tēzes netikai neapstiprina bet apgāž. Varam minēt sekojošās dokumentu grupas:

1. Štāleckera slepenie 1941.g. ziņojumi no ebreju šaušanas vietām uz SD galveno mītni Berlīnē.
2. Nirenbergas tribunāla Sabiedroto prokuroru savākto dokumentu klāsts.
3. Pēc kara demokrātiskās Vācijas izmeklēšanas, apsūdzību un spriedumu dokumenti. Par Arāju vien Hamburgas tiesa ir savākusu veselu izstabu pilnu ar dokumentiem.
4. Padomju Sevišķās komisijas, kas pēc kara dokumentēja nacistu noziegumus Latvijā, savāktie dokumenti.
5. Dažādie padomju tiesu dokumenti, kas izmeklēja un sodīja simtiem latviešu, kurus apvainoja par piedalīšanos ebreju iznīcināšanā.
6. Hitlera tēzes arī neapstiprina latviešu, emigrācijā un Latvijā sarakstītā atmiņu literatūra.

Avoti, kas apstiprina Hitlera tēzes ir Hitlera padoto 1941.g. ziņojumi, Padomju savienībā sarakstītā literatūra, kā piemēram Kas ir Daugavas vanagi? un daudzi pārdzīvotāju atmiņu darbi.

Kā un kādēl ebreju pārdzīvotāji pārķēra Hitlera tēzes savos atmiņu darbos ir interesants bet vēl līdz šim neizpētīts jautājums. Bet tas liekas būtu ebreju ne latviešu uzdevums.4

Padomju, tagad Krievijas, orgānu darbinieki šim Hitlera stāstam pielika maz. Galvenais piespraudums bija sasaistīt ar holokaustu vārdus “fašisms” un “nacionālisms.” Sovjetiem arī svarīgi bija uzsvērt “kaimiņu” un pērkoņkrustiešu lomu, kā ebreju sitējus un slepkavas. Viņi pārcentās mēģinot pierādīt, ka ebreju šausanas iemesļi bija vietēji Latvijā ne Vācijā meklējami.

Ja arī mēs varam pierādīt, ka daudzi pērkonkrustieši simpatizēja nacistiem un bija antisemīti, pēdējo desmit gadu izpēte Latvijā, neapstiprina slēgumu, ka viņi bija arī galvenie šāvēji un šaušanas organizētāji. Piemeram pat Arāja komandā dienēja daudz vairāk stradnieku šķiras pārstāvji ar zemāko izglītību, nekā pērkonkrustieši. Vairāk par divpatsmit pērkonkrusta piederīgo Arāja komandā nav saskaitīti. Šo iespraudumu par pērkonkrustu es pievedu tikai tādēļ, ka meklēt vietējās saknes holokaustam ir un būs veltīgi.

Šī nav tā reize, lai atkal atkārtotu savus spriedumus par holokausta notikumiem Latvijā. To esmu jau vairakkārt darījis, arī Dienas slejās. Noslēgumam gribu izteikt dažas domas kuras būtu jāatcerās visiem, arī tiem kas nāk no antisemitisma migas Maskavā.

1. Holokausts bija—ar nodomu un racionāli priekšplānots—noziegums. Tas tika izvests uz pavēļu un tikai uz pavēļu pamata. Ja grib saprast holokaustu tad ir jāiedziļinas nacistu valsts pavēļu struktūrā. Pavēle nevar būt attaisnojums noziegumam, bet tas never nebūt izskaidrojums. Daļa no nacistu gambīta bija visus saorganizētos austrumeiropiešus, kurus viņi viscaur dēvēja par „pašaizsardzībniekiem,“ kas bija iekļauti viņu pavēļu lokā saukt par brīvprātīgiem. Šis nacistu vārds ir palicis par daudzu “patiesības meklētājiem,” sava veida, mentālu fiksāciju.
2. Tāpat kā Padomju Savienības noziegumi, holokausts varēja norisināties tikai modernās pasaules valstiskuma kontekstā. Valsts ņēma un valsts deva. Svarīgs holokausta sākuma solis Vācijā bija Nirembergas likumi, kas izsēdināja ebrejus ārpus valsts robežām. Atņemt ebrejiem pilsoņtiesibu kuru aizstāvēšana ir valsts uzdevums bija viesuļvētras sākums. Gandrīz visā Austrumeiropā Otra pasaules kara laikā valstu struktūras bija sagrautas. Valsts varu Austrumeiropā pārstāvēja vācu armija. Bez valstiskas pavēles neviens ebrejs nebūtu nošauts.
3. Bez modernas technoloģiskas un zinātiskas gatavības—telegrāfiem, ķēdes sistēmas principiem, transport ļīdzekļiem, (motocikliem, vilcieniem), ķīmijas—holokausts nebūtu bijis iespējams. Ir jautajums cik valstis Austrumeiropā organizatoriski un technoloģiski, tanī laikā butu varējušas izvest holokausta mēroga slepkavību, arī tanī gadījumā ja tās būtu bijušas saverenas.
4. Stihiskām dusmām un kārei pēc atriebības holokaustā varēja spēlēt tikai minimālu lomu. Atriebība kurināšana bija nacistu galvenā propogandas tēma Austrumeiropā.
5. Nav šaubas, ka Hitlers bija antisemīts. Bet ir kļūdaini izskaidrot teiksim ebreju iznīcināšanu Polijā vai Ukrainā ar ukraiņu vai poļu antisemītismu. Ja mēs lietojam antisemitismu kā barometru holokaustam, tad tam būtu bijis jānotiek, pirms tas notika Vācijā, vai nu Krievijā vai Francijā. Meklējot holokausta līdzdalībnieku motīvus, jo zemāk mēs par pavēļu trepēm kāpjam jo mazāku lomu spēlēja antisemitism, bet pieauga pavēļu princips.

Šogad kad paiet sešdesmit gadi kad atvēras nacistu KZ5 vārti, lai visi, itsevišķi imperiālisko tautu pārstāvji, atkārtoti un daudzkārt pārdomā imperiālisma varas principus un lai bīstās nacisma piemēru. 1941.g. vasarā latvieši neikaroja Latviju, bet tie bija vāciešī kas uzspieda militāru varu Latvijā. Lielvaras var daudz bet kā nacisms pierādīja, nevar visu. Ar ieroci nevar mīlestību iekarot, un līdzko ierocis ir izšauts arī pašas varas iekšējā dināmika izraisa pretešķības. Vēsturiskā patiesība kā īlens no siena maisa neizbēgami izlien. Staļinam bija taisnība, Sarkanarmijas sabrukuma momentā sakot, ka pasaulē nav neuzvaramas armijas.6

Andrievs Ezergailis