EN
LV
Nesenā debatē deklarēju, ka visas tās liecības, kuras Mossads līdz šim mums ir devis par Herbertu Cukuru kā “Rīgas miesnieku”, no ticamības viedokļa ir “blēņas”. Šinīs komentāros īsumā izskaidrošu sava konfrontējošā gambīta loģiku. Par Cukura pārapglabāšanu, lai gan tā saistīta ar pierādījumiem pret Cukuru, jau daudz ir bijis teikts, pamatā tā ir valstiski diplomātiska problēma, kurā man nav varas, ne arī iemesla iejaukties. Daudz interesantāk ir izrunāt un izlobīt tos iemeslus, kādēļ Izraēlas valsts izmeklēšanas dienests nogalināja Cukuru. Būs jau vairāk nekā pieci gadi kopš Zurofs, šķita bez acu mirkšķināšanas, deklarēja: “Herberts Cukurs. Noteikti vainīgs.” Vainīgs par ko? 30 000 ebreju nonāvēšanu Latvijā utt. It kā teikdams, ka viņa zināšanā ir daudz vairāk liecību nekā tas, kas ir atrodamas Mossada aģenta Antona Kincles atzīšanās stāstā: „Rīgas bendes nāve“ (Rīga, 2000). Līdz šim Zurofs neko jaunu mums vēl nav noklājis.
Cukurs Zurofam un Mossadam ir daudzplākšņaina problēma, it sevišķi tādēļ, ka lielākā daļa to apsūdzējumu, kas ir celti pret Cukuru, ir vairākkārt bijuši jau iztiesāti rietumvalstu tiesā, un tad tie juridisko caurskati neizturēja. Gandrīz paralēli apsūdzējumi, kas tika celti pret Cukuru, 1970os gados bija celti pret Vili Hāzneru. Liecību sakritība šīm divām lietām ir šabloniska, jo abiem apsūdzētajiem bija un ir inkriminēti, ja ne tieši tie paši, tad līdzīgi noziegumi. Viena atšķirība ir, ka apsūdzības pret Hāzneru tiesiskā procesā, kas Amerikas valstij izmaksāja vairākus milijonus, cieta totālu sakāvi. Varētu teikt, ka Hāznera advokāts, Ivars Bērziņš, visās apsūdzējuma specifiskās detaļās iztīrīja Amerikas valsts prokuroru “pulksteņus” (cleaned their clocks). Zurofam šo avāriju, lai gan neko no tås nav mācijies, vajadzētu atcerēties, jo ap to laiku viņš strādāja kā vēsturnieks/padomdevējs pie OSI (Office of Special Investigation) kara noziedznieku meklētāju birojā. Mans pareģojums ir, ka tas, kas notika ar apsūdzībām pret Hāzneru, kaut kas līdzīgs būtu noticis un notiktu ar apsūdzējumiem pret Cukuru.
Lai saprastu Viļa Hāznera lietu mums ir jāsaprot konteksts, kādēļ ASV 70os gados uzsākās “kara noziedznieku” meklēšana un tiesāšana. Cukura noslepkavošana bija sava veida signāl raķete šo medību iesākšanai. Hāzners bija pirmais pret kuru process tika uzsākts.
Tūlīt pēc Otrā Pasaules kara ASV militārās, tiesiskās un Valsts departmenta iestādes bija draudzīgi noskaņotas pret latviešiem. Tad pie varas vēl bija Otrā pasaules kara paaudze, kas atcerējās, zināja un saprata latviešu ieguldījumu Sabiedroto pūlēs atbrīvot Eiropu no nacisma. Tad Latviju uzskatīja kā nacistu okupētu, ne viņu Sabiedroto zemi. Neskatoties, ka PSRS bija Latvijas okupētāja un vienlaicīgi arī daļa no Lielās Alianses karā pret imperiālistisko Vāciju, ne tikai Latvijas tirzniecības flote, bet viss Latvijas diplomātiskais dienests, kas atradās Sabiedroto frontes pusē, tūlīt jau ar kara sākumu iesaistījās karā pret nacismu. Atlantijas Harta bija deklarācija ap kuru apvienojās Latvijas diplomāti. No Latvijas diplomātiem vislielākās pūles pielika Stokholmā dzīvojošais Voldemārs Salnais, kurš uzņēmās saistības ar sabiedroto spiegu organizācijām, specifiski OSS (Office of Strategic Services). Viņš noorganizēja ziņu nesēju tīklu pāri Baltijas jūrai un regulāri ziņoja sabiedrotiem par notikumiem vācu frontes aizmugurē. Nekad, ne pirms, ne pēc, Latvijas telpa nebija tik sīki izspiegota kā Otrā pasaules kara laikā. Sabiedroto aģenti zināja, ka šajā izspiegošanā ir arī roku pielikuši leģiona virsnieki un ierindnieki. Mums tagad nebūtu jābrīnās, kādēļ tūlīt pēc kara sabiedrotie uzskatīja latviešu un igauņu SS Leģionos piederošos kā savus sabiedrotos, draudzīgus kadrus, kuriem var uzticēt ieročus (ar lodi stobrā), lai apsargātu Tiesu pili un cietumu Nirnbergā, kurā mitinājās Hitlera valdības un partijas vadība. Algas šie sargi saņēma skriptos un viņi pīpēja amerikāņu cigaretes savus četrus gadus pirms tās bija pērkamas Anglijas un Francijas atklātos tirgos. Vienā gadījumā latviešu sargs (SS Leģiona veterāns) pie Tiesu pils sašāva amerikāņu zaldātu, kurš pie vārtiem nebija paklausījis pavēli: “stāt!”
Ar 1960to gadu sākumu Latvijas diplomātiskais statuss cieta smagu kritienu, ko retrospektīvi vara uzskatīt gandrīz kā sakāvi: Rietumu zemēs un Padomju Savienībā jauna paaudze pārņēma vadību. Jauno dzirnakmeņu iedarbinātāji sāka meklēt ceļu uz detenti. Ar Hruščova nākšanu pie varas PSSR uzsāka agresīvu “cīņu pret nacionālistiem,” rietumu pierobežā dzīvojošām tautām, pamatā tām, kuras Otrā Pasaules kara laikā bija nacistu okupētas, dzīvojošas tajos apgabalos, kuras britu vēsturnieks Timothys Snyders ir nosaucis par Bloodlands.
No kara beigām līdz 60tiem gadiem rietumos Holokausts bija maz pārrunāts tēmats. Par holokaustu Latvijā, ne starp latviešiem, ne pasaulē—vispār, nekas specifiskis nebija zināms. Valdīja ignorance. Visumā jāsaka, ka daži latvieši, lai gan nerunāja un nevienu kara noziedznieku listi nesastādīja, zināja par holokaustu vairāk nekā dzīvi palikošie ebreji, jo ebreju sastādītās listes un dažādie depozīti liecina, ka viņu zināšanas par specifiskām akcijām un vācu plāna kontekstu bija nepilnīgas, kļūdainas un pārspīlētas. Pašos pamatos nacistu plāns iznīcināt ebrejus viņiem bija neizprasts. Pārdzīvotāju listēs varēja atrast cilvēku vārdus, kuriem nebija nekas kopējs ar holokaustu, kā, piemēram, Vilis Hāzners un trūka cilvēku vārdi, kam bija, piemēram, Mārtiņš Vagulāns. Visabsurdākais no pārdzīvotāju ticējumiem, bez vismazākā apstiprinājuma, bija doma ka it kā latvieši uz savu roku uzsāka holokaustu, bez vāciešu pavēlēm, pirms Wehrmachta okupācijas. Par ebreju dokomentāciju varam teikt, ka lai arī kļūdainas, pat absurdas, tomēr kaut kas bija, turpretī latviešiem bija galīgs „tukšenieks.“ Ebrejiem galvenais references darbs bija Makša Kaufmana atmiņu sējums, Die Vernichtung der Juden Lettlands (1947), kas no faktuāla viedokļa bija ļoti kļūdains, bet grāmata bija bieza un tā ir ietekmējusi ne tikai daudzu ebreju atmiņu, bet arī daudzus žurnālistus, juristus un pētniekus.
Man trūkst zināšanas psiholoģijā, lai izskaidrotu vai saprastu kļūdu, bieži pat absurdu secinājumu klāstu, kas bieži parādās pārdzīvotāju atmiņās. Un es nerunāju tikai par ebreju atmiņām. (Vai latviešu atmiņas par piedzīvojumiem Sibīrijā ir tikpat kļūdainas?) Teikt, ka šoks un trauma var ietekmēt atmiņu šķiet kā pseido zinātniska klišeja. Daudzās pārdzīvotāju atmiņas mēs sastopamies ar dīvainu paradoksu: pārlieku ticamību ar vienlaikus pārlieku skepticismu. (Cerības mistrojums ar nāves bailēm!) Jāiegaumē, ka vāciešu plāns, pirms galīgās ebreju iznīcināšanas, bija pēc iespējas maksimāli izolēt ebrejus no ārējās pasaules. Latvijā starp pirmajiem pret-ebreju rīkojumiem bija atņemt ebrejiem telefonus, radio un riteņus. Tad, kad ebreji nonāca nometnēs vai geto, ņemot vērā, ka daudzi ebreji bija germofoni, ebreji nonāca gandrīz totālā nacistu informācijas konā. Vai Stokholmas sindroms ir tikai fikcija? Vai tas būtu jāuzņem kā pārsteigums, ka dažu pārdzīvotāju uzskati pat šodienu ir tuvāki vācu propogandai par Bloodlands dzīvojošām tautām, nekā tai informācijai, kuru vēsturnieki atrod arhīvos.
Starp ebrejiem vislielākā, gandrīz universāla, kļūda, kas tagad jau divdesmit gadus ir izmeklēta un pārsijāta, ko Kaufmaņa grāmata par latviešiem izplatīja, bija apgalvojums, kā augšpus norādīts, ka latvieši uzsāka žīdu šaušanu pirms vācu okupācijas. Ja mēs noraidītu visas tās liecības, kuras satur šo pamatfabulējumu, Mossadam nekas pāri nepaliktu. Ir pilnīgi saprotams un cilvēcīgi, ka terorizētu cilvēku atmiņā, kuri vairākus gadus mitinājās uz iznīcības robežas, var rasties pat apsurdi ticējumi. Ja atmiņas būtu bez kļūdām cilvēcei nebūtu ne dzeja, ne filosofija, ne reliģija. Ticējums par interregnuma šaušanām ir specifiski ieperinājies daudzu ebreju holokausta atmiņā, ticējums, kurš nav apstiprināts ne vāciešu ziņojumos karalaikā, ne padomju aģentu izmeklēšanas dokumentos pēc kara.
Latviešu zināšanu tukšums un neziņa par holokaustu nepalika nepiepildīts. Pienāca laiks un to aizpildīja, aizņemoties informāciju no ebreju avotiem, Padomju orgāni, kuri caur savu diplomātisko tīklu, 60to gadu sākumā, sāka pasauli appludināt ar pamfletiem, kuros dažādās variācijās tika atkārtota Kaufmaņa tēze, ka ebreju iznīcināšanu iekarotos apgabalos izveda ne vācieši, bet vietējie “nacionālisti.” Negribu tikt pārprasts, šos kļūdainos uzskatus KGB pārņēma no pārdzīvotājiem-ebrejiem, ne otrādi.
Retrospektīvi vēl lieku reizi var atgādināt, ka, ja latviešu emigrantu vadība 1946.g. nebūt palaidusi garām izdevību pasauli informēt par holokausta notikumiem dzimtenē, Latvija šodien stāvētu uz drošākām diplomātiskām kājām. Tomēr ir arī jāsaka, ka emigranti nevarēja iedomāties, ka dažkārt racionāli cilvēki varētu noticēt ačgārnai, ar-kājām-gaisā, trākeldiegiem sašūtai vēsturei.
Attiecībā uz Latviju padomju orgāni izdeva pamfletu sēriju, no kurām galvenā bija Kas ir Daugavas vanagi?. Pamfletu galvenais autors ar segvārdu J. Dzirkalis, bija Paulis Ducmanis, starp draugiem pazīstams kā Pavļuks. Šim pamfletam bija nepieciešami kādi desmit gadi, lai to absurdismi un fantazējumi iesakņotos Amerikas pētnieku, žurnālistu un juridisko iestāžu šūnās. Bet tā kā nekāda pretspiede no latviešu vai pētnieku puses neradās, KGB iestādītās šūnas uztūka metastāzē. Ja kāds šodien grib saprast Hāznera (un Cukura) lietu, tās izcelsmi un apsūdzības saturu, tad pētnieks neatradīs labāku vadoni kā Ducmaņa pamfletus. Un ja kāds meklētu pirmavotu Ducmaņa darbam, tad tas būtu jāmeklē ebreju pārdzīvotāju depozītos, specifiski Kaufmaņa atmiņu sējumā.
60os/70os gados Ducmaņa pamfleti kļuva par it kā rokas grāmatām, pēc kurām sniedzās holokausta pētnieki, žurnālisti, arī juristi, izņemot Vāciju, sagatavojot apsūdzības pret latviešu kara noziedzniekiem. Tanī laikā nebija neviena holokausta eksperta, kas būtu pārkāpis burvju loku, kuru ap holokaustu apvilka Ducmanis. Pat Deivids Sezerani (Cesarani) deklarēja: pamfletu pārbaudīja, faktus atrada par pareiziem. Bija likumsakarīgi, ka Amerikas juristi uz Hāzneru uzķērās kā pirmo, jo Ducmaņa pamfletos Hāzners bija bieži pieminēts. Pēdējā man zināmā kara noziedznieka prāva 90to gadu beigās, kas tika bāzēta un zaudēta uz Ducmaņa deklarējumu pamata, bija Kanādas kroņa tiesas lieta pret Pēteru Vītolu. Lai gan tiesa pēc tiesas atrada Ducmaņa fabulējumus bez seguma, dažādām valstīm tas maksāja daudz. Un šķiet, ka Zurofam joprojām ir grūti šķirties no Ducmaņa “saldām patiesībām.”
Nākošajos paragrāfos mēģināšu atšķetināt to mežģīni, kas pēckara gados savijās ap latviešu tautu un kurā tika iepīti un iepinās Cukurs, Hāzners un Ducmanis, šoreiz pieminot tikai šos trijus.
Bija pilnīgi dabīgi, ka tūlīt pēc kara ebreji-pārdzīvotāji, lai izprastu savu tautas likteni uzsāktu atmiņu akumulāciju. Atmiņas/dokumentācija tika vāktas dažādos veidos: rakstiski, uz lentām un filmām. Šīs atmiņu pierakstes sākumā nebija domātas kā apsūdzības pret specifiskiem kara noziedzniekiem un tās nebija pierakstītas pēc juridiskiem kritērijiem. Ja es saprotu pareizi, tad šīs atmiņas reižu reizēm bija vāktas, kā folklora, kā savā laikā latviešiem Krišjāns Barons vāca tautas dziesmas: ja teicējs „aizrijās“ Baronam pa laikam bija iespēja pa vārdam piedzejot. Atmiņu saturs lielā mērā bija atkarīgs no tā, kādus jautājumus pierakstītājs uzstādīja un ko no teiktā viņš pierakstīja. Kā citādi izskaidrot pārdzīvotāju atmiņu vienveidību un atkārtošanos? Vienveidība un atkārtošanās ir divas īpašības, kas raksturīgas visām folklorām un no kurām stāsta pierakstītāji nevar izvairīties.
Pirmā juridiskā lieta pie kuras piestrādāja Latvijas pārdzīvotāji, it sevišķi Maksis Kaufmanis, bija sūdzība pret ebreju izcelsmes SD leitnanatu Eleki Šervicu (Scherwitz), kurš kara laiku pavadīja Rīgā, kā fabrikas „Lenta“ vadītājs. Minhenes tiesa, balstoties uz Kaufmaņa apsūdzībām, Šervicu notiesāja uz diviem gadiem. Tad 1949.g. arī Anglijā izveidojās Nacistu Kara noziegumu izmeklēšanas komiteja par noziegumiem Baltijas zemēs. Lai saprastu Hāznera un tad Cukura lietas šīs komitejas un Minhenes tiesas savāktās pārdzīvotāju liecības ir jāizpēta, jāsalīdzina viena ar otru, kā arī ar tām liecībām, kuras pacēlās Hāznera un citās kara noziedznieku (arī Arāja) prāvās.
Pārdzīvotāju liecību īpatnības, kuras tiesas kontekstā ierobežotu to ticamību:
- Atkārtojumi
- Pārspīlējumi
- Pārspīlē latviešu lomu
- Atriebība liecības zemtekstā
- Neziņa par okupācijas institucijām
- Nesaskan ar vācu holokausta plānu
- Trūkst dokumentālu apstiprinājumi
- Satur kolektīvus, nediferencētus apsūdzījumus
- Ir nesaskaņā ar krievu, vāciešu un latviešu liecībām
- Liecinā par pirms-okupācijas šaušanām, kuras nav notikušas
Tiesneši, advokāti, taisnības meklētāji, tādi rakstnieki kā Dostojevskis un Tolstojs, un arī mazāk pazīstami kopš klasiskās pagātnes un turpmākie ir zinājuši, ka aculiecinieku teiktais ir visvājākā saite starp pārliecību un spriedumu. Modernos laikos krimināllietās atrasta mata DNS vienmēr negatīvā vai pozitīvā spriedumā ņem virsroku pār aculiecinieka teikto. Hamburgas tiesa notiesāja Viktoru Arāju un neviens par to nav sūrojies, balstoties uz plašu liecību klāstu: rakstiskām, dokumentālām, apzīmogotām un nozvērinātām. Arāja lietā liecinieki bija dažādu tautību: latviešu, vāciešu, un ebreju. Mossadam, tik cik es par to zinu, nav neviena rakstiska dokumenta, kas sasaistītu Herbertu Cukuru ar šaušanas akcijām. Neviens no vairāk nekā 300 Arāja komandas piederīgiem KGB tiesās izprašņātiem un zvērinātiem, nav minējuši Cukuru, kā šaušanas akciju vadītāju vai aktīvu dalībnieku.
Ja Zurofa izteikas, un pārdzīvotāju liecības šad tad norāda uz ticējumu, ka holokausts Austrumu telpā norisinājās bez vāciešiem, tad vēl biežāk Zurofa teiktais norāda uz ticējumu, ka holokausts bija emociju uzplūdu un naida (antisemītisma) rezultāts. Šāds uzskats ir konfliktā ar Raula Hilberga pētījumiem un daudzos veidos arhivālām liecībām par Einsatzgrupu aktivitātēm un iznīcināšanas nometņu operācijām. Nacistisko ģermāņu interesēs nebija radīt haosu, bet gan kā Štālekers to deklarēja—mērķtiecīgi iznīcināt ebrejus iekarotajos apgabalos. Iznīcināšanas akcijas bija brutālas, bet savā veidā tās arī bija racionālas.
Ir arī jāievēro, kas it kā būtu izņēmums, ka nacistu plāni arī ietvēra plānu organizēt pogromus. Šis plāns paredzēja inscinēt vietējo iedzīvotāju uzbrukumus ebrejiem, kuri it kā spontāni uzsāktu ebreju nosišanu ar koka rungām un dzelzs stieņiem. Tādu operāciju Štālekers noorganizēja Kauņā, bet to darot pārcentās, apdedzināja nagus: sarežģīti un ilgi ņēma tāda paveida akciju noorganizet, aktierus sameklēt. un tā izvērtās pārāk brutāla priekš Wehrmachta ģenerāļiem. Štālekers dabūja rājienu un tālākā gaitā viņš ar tāda veida metodi vairs neoperēja.
Holokausts bija nacistu plānota ebreju iznīcināšanas operacija, kas pārkāpa visas cilvēces morālās un ētiskās normas. Bet tā arī bija teutoniski mērķtiecīga, ekonomisko resursu un darbaspēka ietilpīga operācija, kas prasīja rezultātus un atskaiti par rezultātiem. Lai tāda veida operāciju izvestu, vajadzēja savu administratīvo struktūru un uzdevumu izpildītājus. Lai gan šī plāna pilnveidošanā mēs šad tad satiekamies ar pārliekām brutalitātēm, pamatā tās bija tehnoloģiski racionālas un modernas operācijas.
Rumbulas šaušana bija lieta par sevi, bet tās šaušanas, kuras izveda Arāja komanda, neatkarīgi no tā, kā vācieši tās sauca, salīdzinot ar Kauņas “pogromu”, bija racionālas. Tās bija militāra paveida operācijas, izvestas ārpus pilsētas robežām: divi grenedieri ar šauteni šāva uz katru upuri. Pēc šīs metodes vienam cilvēkam nebija iespēja individuāli nošaut 30 000 cilvēkus. Tādas izrēķināšanas uz ielas cilvēku „nopļaušana“ ar mašīnpistoli Rīgā nenotika. Emocijas un dusmas Hitlera kvotu nepiepildītu. Ja Cukurs būtu vienrocīgi nogalinājis 30000 ebreju, pār tādu stahanovismu Hitlers viņu būtu izsaucis uz Vilku ligzdu, iecēlis Valhallā, un apbalvojis ar Himlera krustu zeltā.
Mossadam un tās pārstāvim tiesā nenāktu par labu, jo viņu piesauktās liecības būtu ekskluzīvi tikai no aculieciniekiem. Man šķiet līdz šim neviena prāva nav uzvarēta balstoties tikai uz pārdzīvotāju liecībām. Un kādēļ Hāznera/Cukura lietās ebreji-pārdzīvotāji būtu bijuši vienīgie, kuri redzēja to, ko neviens vācietis vai latvietis neredzēja? Liecību ticamības problēmas nav mani izgudrojumi, jo ar līdzīgām problēmām ir sastapušies ne tikai nacistu mednieki, bet visi kuri ir paļāvušies uz aculieciniekiem.
Vilis Hāzners bija Latvijas armijas kapteinis. Pēc vācu ienākšanas darbojās Annas ielā kā pulkvežu Voldemāra Veisa un vēlāk Roberta Oša adjutants, kuru uzdevums bija trenēt un saformēt tā sauktās slēgtās vienības vai policijas bataljonus. 1942. g. rudenī viņu ieceļ par Abrenes apriņķa priekšnieku un 1943. g. pārceļ uz Leģionu, 1944. g. Hāzneru paugstina par majoru. Pēc kara viņš bija redzama persona emigrācijā, kura vārdu visi, kas lasīja avīzes, zināja. Daudzi, it sevišķi no militārām aprindām, viņu pazina no Latvijas, bet parējie viņu zināja kā Daugavas vanagu priekšnieku, kurš arī daudz rakstīja. Sevi viņš dēvēja par karavīru/žurnālistu. Hāzners ir sarakstījis divu sējumu atmiņas Varmācībs torņi. Otrais sējumus veltīts šī raksta tematam.
Vilis Hāzners pirmo reizi parādās kara noziedznieku listēs 40to gadu beigās. Tad viņu apsūdzēja kā Abrenes apriņķa policijas priekšnieku, kas bija pareizi, bet tā kā viņš bija nosūtīts uz Abreni tikai 1942. gadā apsūdzība bija bez krimināla svara un viegli atrunājama. Par ebreju sišanu Rīgā tad vēl nekas nebija minēts. Un tāpēc, ka Abrenes ebreji bija jau nošauti 1941. g. rudenī, savukārt 1976. g. lietā Abrene vairs neparādās. Visas kriminālās apsūdzības Hāznera advokāts atspēkoja, pierādot, ka tās bija neiespējamas, nevalkāja tādu uniformu, vai nebija tāda matu krāsa, kādu liecinieks viņam pierakstīja, vai arī Hāzners pierādīja, ka viņš nevarēja būt viņam inkriminēto noziegumu vietā. Par Hāznera “vardarbībām” liecināja septiņi inteliģences pārstāvji, dažāda vecuma bijušie rīdzinieki no Izraēlas:
- Bers Mandelkorns
- Mendels Vulfovics
- Meijers Lēvenšteins
- Jēkabs Vāgenheims
- Šabtajs Dolgicers
- Šāva Ljaka
- Jēkabs Neijs
Valsts pusei nepalīdzēja, kad pierādījās ka speciāla Izraelas policijas darbeniece Maria Radivkera bija lieciniekus sameklējusi un sagatavojusi.
Bet liecības nebija vienīgais iemesls, kādēļ prokuroru uzceltais nams sabruka pirmā saskarsmē ar likumu un rūdītu advokātu. Apsūdzības pirmie paragrāfi jau norāda, ka prokurors nonācis lalazemē un viņa realitāte nav okupētas Latvijas kara laika realitāte. Apsūdzībā prokurors cenšās parādīt, ka vācu okupācija bija bez vāciešiem, ka it kā paši latvieši būtu okupējuši Latviju un apstākļus ebreju vajāšanai būtu radījuši vietējie nacionālisti. Piemēram, stāv apgalvots, ka tūlīt pēc Padomju valdības aizbēgšanas Latvijā varu pārņemusi Dankera pašpārvalde, kura tad arī bijusi atbildīga par policijas darbību un ebreju vajāšanām. Prokuros nebija atradis par vajadzīgu savu zināšanu robu aizpildīt, nevienu grāmatu par Latvijas vēsturi viņš neliekas būtu lasījis. Kongresa bibliotekā viņš būtu atradis Alfrēda Bīlmaņa sastrādīto Latvia Under German Occupation (1943). Tas bija agrīns darbs, kuru sūtnis Bīlmanis bija sastiķējis no ziņām, kuras bija sagadājuši OSS latviešu kadri Zviedrijā. Palīdzību prokurors būtu varējis arī atrast pie vācu juristiem Hamburgā, kur tanī pašā laikā gatavoja Viktora Arāja prāvu. Arī CIPa savāktie informācijas kalni prokuroriem bija pa rokai. Protams, Amerikāņu prokurors šo kļūdīgo vēsturi neizgudroja, dažkārt vārdu pa vārdam viņš to bija aizņēmies no Ducmaņa pamfletiem: piemēram, gudrību, ka Einsatzgrupas/Štālekers Latvijā ieradās tikai 18 jūlijā. Sajukums nevarēja nerasties, jo arī Izraelas liecinieki bija sagatavoti ne pēc vēstures tekstiem, bet Ducmana pamfletiem.
Kāpēc šo prāvu rezultāti bija tik bēdīgi? Tiem, kas vēlās Cukura rehabilitāciju, tas var dot cerību, bet arī norādīt uz aizprostiem, kādi viņiem būtu jāpārvar. Tā nav tikai faktu vai zināšanas lieta vien, lai gan tāda tā arī ir. Hāzners uzvarēja uz faktu pamata: viņš lika liecinieku pret licinieku, dokumentu pret dokumentu. Viņam arī laimējās, jo OSI juristi nebija pietiekoši informēti par Latviju. Un tas, ko viņi zināja, bija ideoloģiski iekrāsots. Šķiet prāvas sagatavotāji neapzinājās, ka viņu pretinieki Latvijas vēsturi pārzināja bez filtriem un vācu okupācijas laiks bija bija viņu nesenā pagātne. Dzīvi bija arī daudzi tā laika līdzgaitnieki. Ja Hāzneram bija tikai viens advokāts, zināšanās viņa pusē daudzkārt pārsniedza ASV valdības vienību, kurā strādāja kāds ducis.
Cukura problēma šķiet ir vairāk konceptu un publiskas domas ticamības problēma nekā tā ir juridiska, bet tā ir arī juridiska: Cukura ģimenei būtu jāiesūdz Izraēla tiesā un vienlaicīgi jāpārliecina pasaules publiskā doma.
Jāpārliecina daudzu ietekmīgu cilvēku—ebreju, eiropiešu (it sevišķi vāciešu) un amerikāņu—domāšana, ka viņu izpratne par holokaustu Austrum Eiropā ir nepilnīga un varbūt arī kļūdaina. Ka viņu zināšanas nesaskan ar to ebreju iznīcināšanas shēmu, kuru Hitlers bija priekš ebrejiem izstrādājis. Ticēt, ka viens cilvēks var nošaut 30000 cilvēku prasītos izskaidrojuma, kā tas notika, kur tas notika un kurš to redzēja, bet tos jautajumus tanīs dienās neviens, arī Mossads, neprasīja. Un ja neprasīja kādēļ neprasīja?
Skeptiķi būtu jāpārliecina, ka holokausts, bija racionāls pasākums, kuru izplānoja nacistiskās Vācijas visgudrākās galvas un viņu plānā nebija atļaut ne vienam latvietim kļūt par tādu varoni kāds ebreju folklorā izauga Cukurs.
Vienkāršāk varbūt būtu izaicināt Mossadu uz sava veida intelektuālām derībām: Cukura ģimene atzītu ka tēvs likumīgi un pareizi sodīts, ja Mossads no savas puses uzņemtos pierādīt Cukura vainu bez ebreju pārdzīvotāju liecībām—no vāciešu, krievu un latviešu avotiem.